Madara Gulbis

“Kā uzgleznot debesis, kuras nemaz nav “debesis”?
Es gleznās gribu attēlot redzamo un reizē neredzamo, šo mainīgo, plūstošo, nojaušamo eksistences daļu. Brīdi starp divām darbībām – laiks ir apstājies… pauze… miers …
Un tajā pat reizē – apkārtne ir kustīga, mainīga, tā nav perfekta un pabeigta.
Glezniecībā mani interesē attēlot vidi, kurai piemīt šī nepabeigtība, nepastāvība. Tādejādi mēģinu atdarināt dabas elementus.
Esot dabā, rūpīgi skatoties, var redzēt kā debesu krāsas, atmosfēra ietekmē šo visu ap mums, arī garastāvokļus un mūsu izvēles.
Domāju, ka šo kopumu var nosaukt par DEBESĪM.
Gleznoju ar eļļas krāsām kā ar akvareļu krāsām, šādi varu parādīt atmosfēru, gaismu, gaisu, to telpu, kuru nezinu nosaukt vārdā. Gleznu vizuālā izteiksmes valoda ir no reālistiska skatījuma līdz nosacītam, abstraktam tēlojumam.”

Madara Gulbis

Netverams plašums un klusuma pieredze ir prātā grūti ietilpināmi jēdzieni.
Mākslinieks tur var smelties iedvesmu un riskēt to visu attēlot savos darbos. Mūžīgā nesakritība starp mākslinieka domu un skatītāja uztverto patiesību ne vienmēr ir svarīga, skatītājs var ļauties iztēlei un iegūt savu bezgalības un klusuma sajūtu.
Skatītājs tiek aicināts pārkāpt redzamā robežas un ļauties sajūtām, kas ved prom no ikdienas trokšņa — tur, kur klusums kļūst par valodu un plašums par domu lauku.
Madaras gleznās var piedzīvot gan debesu bezgalības atklāsmi, gan to klusumu, kas reizēm iemājo sajūtās. Šī izstāde ir vizuāls ceļojums cauri bezgalībai, kur debesis kļūst par simbolu iekšējam mieram.
Laikabiedrs
Rīga, 2025.