Laima Bikše

Izstāde ir, kā lēnas un mierīgas pārdomas par pagātnes notikumiem, tuviem cilvēkiem. Par nospiedumiem, ko tie neizdzēšami atstāj un kuri visnegaidītākajās situācijās atrod mūs, pat arī tad, ja esam aizmirsuši par to eksistenci vai pat apzināti izsvītrojuši no savām atmiņām. Kā mazs kukurznītis tie iekrīt kurpē un sāk atgādināt par sevi.

Nedomāju, ka ir pareizu formulu, kā dzīvot šodienas nemiera okeānā, kad haoss un trauksme brīžiem gāž no kājām. Es meklēju, tveros pie senām un man pazīstamām lietām un cilvēkiem. Vecāku mīlestības un rūpes, vecmammas dārzs, kurā bērnībā ēdām zaļas ērkšķogas, sensenas puķes- peonijas un flokši, ķiršu koks, ko stādīja vectēvs. Tas viss vēl aizvien man pieder, dod spēku un mierinājumu.

Miljons neatbildēto jautājumu pasaulē ir labi, ja ir kabata, kurā, ieliekot roku, vari sataustīt kādu kukurznīti.

Izstādē apskatāmas 15 gleznas un 4 skulptūras. Tas ir gaišs stāsts, kas balansē starp atmiņām, īstenību un sapņiem. Mazliet rotaļīgie, bērnišķīgie tēli dzīvo savu lēno dzīvi, un nevilšus rodas jautājums:” Uz kurieni es tikko skrēju?”