Otto Zitmanis

Pēdējo gadu pasaules savdabīgais ritējums izgaismo arvien jaunas problēmas un traģēdijas. Laikā, kad spēja uz komunikāciju pamazām izzūd un mēs arvien vairāk zaudējam savstarpēju cilvēcību, kad vēlme iznīcināt, atņemt ir daudz lielāka par vēlmi dot un saglabāt, ne tikai sociālā, bet arī katra cilvēka individuālā — garīgā kontekstā.

Kad nav zudušas arī ikdienišķās likstas, nesaskaņas sabiedrībā un ģimenēs – nav iespējams atturēties no vēlmes aizvērt durvis, lai uz mirkli atsvabinātos no tā visa – kaut vai tikai iedomu līmenī.